Tā ir māksla!

Cilvēka ķermenis māksliniekiem un mākslas mīļotājiem vienmēr bijis mūžīgas aizraušanās avots...visos laikos, zemēs un kultūrās. Daudzi no senākajiem izdzīvojušajiem artefaktiem, kas šobrīd klasificēti kā “māksla”, ataino cilvēka formu vai liecina par tās klātbūtni, māksliniekiem nemitīgi turpinot aizrauties ar šo tematiku arī caur postmodernismu un ne tikai.

Cilvēka apveida spēks, nenoliedzami, ir ļoti liels. Ne velti tā attēlojums mākslā, dažādos vēstures līkločos izraisījis skandālus un pat ticis aizliegts. Kamēr sabiedrība nereti joprojām turpina diskutēt par to, kur un kā to būtu attēlot vispareizāk, mēs piedāvāsim nelielu konspektu par cilvēka ķermeni mākslā!

Senā izcelsme un dievišķums

Izmantojot cilvēka formu, daudzas no senākajām arheologu atklātajām gleznām veidotas no vienkāršiem roku trafaretiem, ar mērķi tās nodot turpmākajām paaudzēm. Tiek uzskatīts, ka senākais, līdz šim atrastais alu gleznojums atrodas Maltravieso alā, Spānijā, kura vecums varētu būt vairāk nekā 64 000 gadu. Tūkstošiem gadu vēlāk, Izraēlā tika radīta Ain Sakhri figūriņa, kas attēlo divu apskāvušos mīlētāju ķermeņus. Tās iespējamais vecums ir 11 000 gadu. Arī Kiprā atrastas vairākas stilizētas cilvēku figūriņas, kas veidotas aptuveni 3900. – 2550. gadu p.m.ē.

Arheologi un mākslas vēsturnieki var tikai spekulēt par šo priekšmetu mērķi un nozīmi, ņemot vērā, ka rakstisku liecību par tiem nav. Tiesa, daudzos gadījumos tiek minēts, ka tiem, iespējams, bijis kāds garīgs pielietojums, kas saistīts ar īpašiem rituāliem.

Interesanti, ka senajā Grieķijā Olimpa dievi tika atainoti iespaidīgos, ideāli proporcionālos cilvēku ķermeņos, savukārt, vairākos vēstures posmos, kas saistīti ar jūdaismu, islāmu un agrīno kristietību, vairoties no elkdievības, cilvēka ķermeņa attēlošana mākslā tikusi apzināti ignorēta.

No idealizēta cilvēka ķermeņa līdz svētām ciešanām

Senajā Grieķijā parādās arī mirstīga cilvēka ķermeņa idealizēšana un apjūsmošana, tēlniekiem, lielākoties, iemūžinot ķermeni, kas nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm. Grieķu un vēlāk arī romiešu tēlnieku atveidotās cilvēka ķermeņa skulptūras kļuva par standartu, pēc kura mākslinieki tiecās ne tikai renesanses laikmetā, bet arī pēc tam.  

Līdz ar kristietības izplatīšanos ķermenis mākslā kļuva par dievbijības simbolu. Atšķirībā no neievainojamajiem grieķu dieviem, Kristus tēls māksliniekiem piedāvāja iespēju attēlot dievišķuma tēmu arī no ciešanu prizmas. Lai atainotu kristiešu svētos un mocekļus, mākslinieki izvēlējās estētiskus cilvēku modeļus. Ciešanu motīvs viņu mākslas darbos vairumā uzsvērts caur dažādiem orgāniem, piemēram, acīm vai krūtīm, atstājot pārējo ķermeni pievilcīgu un šķietami neskartu.

Kailums

Pieaugot interesei par seno grieķu un romiešu kultūrām, kā arī atklājot senās statujas, māksliniekus joprojām fascinēja cilvēka veidols. Līdz 17. gadsimtam kaila ķermeņa attēlošana, vēsturiskās glezniecības žanrā, bija kļuvusi par būtisku prasmi, kas māksliniekiem jāapgūst. Tika uzskatīts, ka kaila ķermeņa attēlojums gleznā vai skulptūrā nozīmē ko vairāk par vienkāršu kailuma atrādīšanu. Skatītājam piedāvātais erotiskais lādiņš tika pārveidots ar mākslinieka otas triepienu, sniedzot darbam intelektuālu un kultūras meklējumiem bagātu pievienoto vērtību.

Tomēr kailums, jebkurā gadījumā, vienmēr ticis pretrunīgi vērtēts. Savulaik Lielbritānijas Karaliskās akadēmijas sievietes pat tika izslēgtas no “dzīvās zīmēšanas” nodarbībām. Daudzi kritiķi uzskata, ka tikai neliela saujiņa gleznu Eiropas glezniecības vēsturē patiesi atainojušas sievieti caur pašas sievietes acīm, nevis kā vīrieša seksuālo vēlmju objektu.

20. gadsimta māksla sāka atgūt sievietes formu, izmantojot tās ķermeni gan kā subjektu, gan kā līdzekli, lai apstrīdētu politiskās un mākslas vēstures normas. Virzoties tālāk 21. gadsimtā, kailas sievietes ķermeņa attēlojums mākslā joprojām turpina rosināt diskusijas.